trešdiena, 2008. gada 6. februāris

Profesionālā ētika

Šopenhauers un Nīče dzīves filozofijas ētikas aizsācēji

Artūrs Šopenhauers (Vācu: Arthur Schopenhauer) (dzimis 1788. gada 22. februārī Štuthofā (Stutthof), tagad (Štutova (Sztutowo)) Dancigas (tagad Gdaņska) apkaimē Polijā, miris 1860. gada 21. septembrī Frankfurtē pie Mainas, Vācijā) bija vācu filozofs, iracionālisma un voluntārisma pārstāvis.
Viens no ievērojamākajiem 19.gs filozofiem, kura mācība dziļi ietekmējusi 19. un 20.gs rietumu kultūru (filozofiju, psiholoģiju, literatūru). Eksistences pamatā liek iracionālu "dzīves gribu". Pats sevi sauca par kantistu, bet atradās dziļā opozīcijā Hēgelim. Ievērojamākais darbs - "Pasaule kā griba un priekšstats" (Die Welt als Wille und Vorstellung) (1819, 1852). Daži autori uzskata Šopenhaueru par pesimistu, kā arī kristietības pretinieku.
Dzimis Dancigas pievārtē bagāta tirgotāja un literātes ģimenē. Pēc Polijas Otrās dalīšanas 1793. gadā, kad Danciga nokļūst Prūsijas sastāvā, ģimene pārceļas uz Hamburgu. 1805. gadā mirst Šopenhauera tēvs (iespējams, pašnāvības dēļ), kuru Šopenhauers cienīja līdz mūža galam, bet māte pārceļas uz Veimāru, kur uztur literāru salonu, kura viesis bija arī Gēte. Kad Gēte reiz izteicies, ka Artūram dzīvē lemts veikt lielas lietas, māte atbildējusi, ka viņa nekad neesot dzirdējusi, ka ģimenē kādreiz piedzimtu divi ģēniji.
1809. gadā Šopenhauers sāk studēt medicīnu Getingenes universitātē, pēc pusgada papildus sākot apgūt arī filozofiju. No 1811. gada studē Berlīnas universitātē, kur citu starpā apmeklē arī Fihtes un Šleiermahera lekcijas. 1813. gadā aizstāv doktora grādu Jēnas universitātē.
1814. gadā, sarāvis attiecības ar māti, kurai nespēja piedot tēva bojāeju, Šopenhauers apmetas Drēzdenē, kur 1818. gadā pabeidz savu galveno darbu "Pasaule kā griba un priekšstats" - vienu no ietekmīgākajām grāmatām rietumu filozofijas vēsturē. Lielākā daļa no tirāžas nonāk makulatūrā.
1820. gadā neiegūst pasniedzēja vietu Berlīnes universitātē Hēgeļa negatīvo atsauksmju dēļ. 1831. gadā Šopenhauers pārceļas uz Frankfurti pie Mainas, kur nodzīvo līdz nāvei 1860. gadā, pamazām gūstot arvien lielāku atzinību.
Šopenhauers ir viens no domātājiem, kurš laikam mazāk par visiem bija spējīgs un arī vēlējās izveidot skolu, kaut gan skolu pie viņa ir izgājuši daudzi. Saistībā ar Hēgeli veidojas hēgelieši (kreisie, labējie un pat vidējie), izveidojas pat fihtieši, kuri gan pastāv īsāku laiku, nekā dzīvojis pats Fihte. Arī Nīče, kurš izgājis Šopenhauera skolu, kļūst par ieganstu nīčiešu tapšanai. Taču šopenhauerieši neveidojas, šopenhauerisms ir iespējams tikai kā mākslīgi radīts apzīmējums. Kas tad ir Šopenhauera skola? Izsakoties īsi, tā ir kaislību un priekšstatu izgaismošanas un gudrības iesavināšanas skola. Tā ir skola, kurā iemācās nebūt vieglprātīgs un virspusīgs, skola kurā iemācās vērtēt un dzīvot dzīvi."
Filosofiskie uzskati
Šopehnauera filosofija krasi atšķiras no 19. gs vācu filosofijas tradīcijas. Viņa domas ceļam nav raksturīga metodoloģiska stingrība un saskaņotu jēdzienu izvērsums, kas kopumā sastādītu vienotu filosofisku sistēmu, kā tas ir I.Kantam, vai G. Hēgelim. Šopenhauera filosofisko izteiksmi raksturo plašs aforismu, alegoriju un intuitīvu pieņēmumu lietojums, kurā var saskatīt austrumu kultūras ietekmes. Šopenhauers savā domas izklāstā bieži izmanto atziņas un piemērus no Indiešu folkloras, reliģiskajiem sacerējumiem un mītiem. Šopenhauera filosofiskās domas pamatā ir jēdzieni griba , priekšstats, principum individuationis, gribas noliegums.

Griba
Gribas koncepts Šopenhauera filosofijas kontekstā apzīmē ārpus cilvēka izziņas esošu spēku, kas virza un uztur pasauli. Gribas idejas pamatā ir I. Kanta izstrādātais 'lietas par sevi' jēdziens, kas apzīmē cilvēka izziņai nepieejamo sfēru. Šopenhaueram ši lieta par sevi ir griba, kura pati kā fenomens neatklājas cilvēka izziņai, bet producē priekšstatus par pasauli, kuri rada individualitātes ilūziju un šķietamību, ka indivīds ir šķirts no pārējās pasaules. Tieši gribas radītie priekšstati ir pamatā cilvēka ciešanām un ļaunumam, jo tie mudina pieņemt tādu pasaules skatījumu, kurā indivīds ir šķirts no citu ciešanām un mudina apliecināt dzīvi, sāpinot citus. Tieši norāde uz to, ka griba ir akla liecina par tās tukšumu un mehānisko kustību, kurai tā pakļauj cilvēku un visu dzīvo kopumā. Neskatoties uz gribas aklo un visaptverošo klātesamību, cilvēkam ir iespēja pretoties gribai un pārvarēt tās radīto pasaules ilūziju.

Priekšstats
Priekšstats ir gribas radītā pasaules ilūzija, kurā dzīvo vairums cilvēku. Gribas radītais priekšstats par pasauli liek realitāti uztvert kā sastāvošu no suverēnām vienībām, nevis, kā vienotu veselumu. Tas ir pamatā savtīgumam, kas izraisa ļaunumu un šis cikls ir bezgalīgs un tam nav nekāda mērķa vai ārējas jēgas, tāpēc cilvēks ir nolemts mūžīgai gribas verdzībai un līdz ar to nebeidzamām ciešanām. No gribas radītā priekšstata var atbrīvoties izlaužoties no principum individuationis un tas var notikt intuitīvas atklāsmes, vai pārdomu ceļā.

Principum individuationis
Cilvēks gribas pārvaldītā pasaulē atrodas principium individuationis situācijā, kas nozīmē sevis nošķiršanu no citiem cilvēkiem, viņu ciešanām un pasaules kopumā. Gribas radītie priekšstati par pasaules kārtību producē ilūzijas un dziņas, kurā šaurā perspektīvā parādās kā svarīgas un vispārnozīmīgas, tomēr pēc šī principa pārvarēšanas atklājas, kā tās ir gribas atspulgs un caur tām cilvēks nonāk gribas verdzībā. Griba uzglūn neskaitāmās frontēs, bet pirmkārt jau ķermeņa prasībās - prasībā pēc vairošanās, priekā par izsmalcinātu ēdienu, kā arī sociālas dzīves prasībās - godkārē, turībā, pašapliecināšanās vēlmē u.tml. Cilvēks kurš ieslēdzies savā individualitāte dzenas pēc minētajām parādībām, kļūst naidīgs pret citiem cilvēkiem un tie savukārt atbild ar to pašu, jo katrs akli cenšas apliecināt sevi sava principum individuationis robežās.

Gribas noliegums
Cilvēkam, kurš, pēc kādas intuitīvas atklāsmes, spēj atbrīvoties no principum individuationis ierauga pasauli vienotu ar sevi pašu un visas ciešanas uztver kā savas. Viņš ierauga gribas producēto priekšstatu pasauli, kā nežēlīgu un ļaunuma uzturošu mehānismu un riebumā novēršas no tās, par savu mērķi pasludinot gribas nomākšanu. Cīņa pret gribu ietver askēzes praksi, kas paredz ķermenisko vajadzību reducēšanu līdz absolūtam minimumam, tādējādi neļaujot gribai iekarot vairāk par to, cik tā ir ieguvusi cilvēkam esot dzīvam. Šādi ir panākama uzvara pār gribu, lai gan pilnīgs triumfs pār gribu iestājas nāves brīdi, kad pēdējais gribas iekarojums - ķermenis - pārstāj dzīvot un līdz ar to gribēt. Starp citiem veidiem, kā pārvarēt gribu jāmin līdzjūtība un māksla. Tieši māksla un īpaši mūzika spēj cilvēku atbrīvot no pasaules un pārcelt to citā, no gribas brīvā dimensijā. Arī līdzjūtībai ir atbrīvojošs raksturs, jūtot līdzi citu cilvēku ciešanām, notiek pretošanās gribai, kuras aklajai darbībai līdzjūtība ir sveša. Tieši līdzjūtība rada telpu, kurā nelaimīgie, gribas nomocītie cilvēki var no tās paslēpties.
Tomēr kas mūs šeit visvairāk interesē, ir tas, ka no mūsu izvirzītā viedokļa var izskaidrot arī dažas svarīgas parādības filozofijas vēsturē, starp citu it sevišķi arī tā saucamā gnozeoloģiskā ideālisma (Hēgels, Šopenhauers, jaunkantieši u. c.) parādību, kuru raksturo tas, ka pasaule tiek pielīdzināta mūsu priekšstatiem resp. jēdzieniem. Šis ideālisms no mūsu viedokļa nav nekas cits kā mēģinājums realizēt integrālo intuīciju, tā sacīt, par iespējami lētāko cenu. Kā jau agrāk aizrādīts, ideālisms arī tiecas pēc atziņas un realitātes savstarpējas pielīdzināšanās, bet grib to panākt tādā kārtā, ka tas, ja tā var teikt, iztukšo realitāti un pazemina to līdz priekšstatu un jēdzienu līmenim, kamēr integrālais intuitīvisms, vēlēdamies, varbūt, neiespējamo, grib piepildīt mūsu jēdzienus un pacelt tos līdz realitātei.

Šopenhauers: «Ģēnijs ir bērns.» Tā izcilais vācu domātājs savulaik atbildēja uz jautājumu, kas ir ģēnijs. Šopenhauers savu izteicienu komentējis šādi: «Ikviens bērns zināmā mērā ir ģēnijs, un ikviens ģēnijs zināmā mērā ir bērns. Abu līdzība pirmām kārtām atklājas naivitātē un lielajā vienkāršībā.»

Skaistas filozofiskas ilustrācijas, kuras ataino savietojamību starp realitāti un sapni, radījuši filozofiskā voluntārisma pamatlicēji Artūrs Šopenhauers (Arthur Schopenhauer, 1788-1860) un Fridrihs Vilhelms Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche, 1844-1900). Artūrs Šopenhauers nosauca sapni par garlaicīgu un kopā nesasaistāmu cilvēcību, bet Fridrihs Vilhelms Nīče – par iedvesmojošu cietsirdīgas patiesības devu. Ieskatam daži Šopenhauera skaistākie aforismi, kas ilustrē viņa personīgo attieksmi pret sapņiem un dzīvi:
“ Sapnis – tā ir daļiņa nāves, kuru jau iepriekš mēs varam paredzēt, saglabājot un atjaunojot pa dienu novārdzināto dzīvi.”

“ Dzīve un sapņi ir kā grāmatas lappuses, kuras lasot vienu pēc otras, nozīmē dzīvot, pāršķirt kā pagadās un tas savukārt nozīmē sapņot.” Citiem vārdiem sakot, sapņošana (sava veida domāšana) – tas ir gandrīz kā sapnis ar atvērtām acīm.
Valsts - nav nekas cits kā uzpurnis, kas uzlikts gaļēdājam dzīvniekam, kas saucas par cilvēku, lai vismaz daļēji tas kļūtu par zālēdāju.
Valsts ir visa kronis un pilnība, cilvēka egoisma visaugstākās pakāpes uzskatāms paraugs.
Lai radītu visideālāko valsti, vispirms ir jārada tādas būtnes, kuru dabā būtu sava labuma nemitīga ziedošana par labu kopējai labklājībai.
Valsts - ir tikai līdzeklis ar kuras palīdzību ar saprātu bruņots egoisms cenšas izvairīties no pret viņa vērstām, paša radītām darbībām, pie kam, katrs, veicinot citu labklājību, šeit saskata paša labklājības ķīlu.
Mīlestība - liels traucēklis dzīvē. Ar tās palīdzību pildās cietumi un trako mājas.
"Caur grēku pasaulē ienāca nāve",- māca kristietība. Bet nāve ir tikai pārspīlēta, griezīga, kliedzoša un smagnēja tā izpausme, kas ir pati pasaule. Tādējādi, pareizāk būtu teikt: pasaule ir viens vienīgs grēks.Frīdrihs Vilhelms Nīcše (arī Nīče; Friedrich Wilhelm Nietzsche; 1844. gada 15. oktobrī Rokenē Saksijā, 1900. gada 25. augustā Veimārā) bija vācu filozofs, filologs un psihologs, uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta filozofiem. F. Nīčes ietekme uz 20. gadsimta kultūru – gan filozofiju, gan literatūru, mākslu, dzīvesziņu vispār - ir grūti pārvērtējama.
Frīdrihs Nīče dzimis luterāņu mācītāja ģimenē. Nīče studējis teoloģiju un klasisko filoloģiju Bonnā. 1868. gadā uzsākas viņa draudzība ar komponistu Rihardu Vāgneru, kas ilgst līdz 1876. gadam. Gadu vēlāk kļuvis par klasiskās filoloģijas ārpuskārtas profesoru Bāzeles Universitātē. Vācu-franču kara laikā (1870-71) Nīče neilgu laiku dienēja par sanitāru vācu armijā; šajā laikā tapis arī darbs "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik). No 1879. gada vājās veselības dēļ F. Nīče darbojās kā "brīvais filozofs", bieži uzturoties Itālijā, kur tapusi arī pazīstamākā F. Nīčes darba "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra) pirmā daļa (1883). Laikā līdz 1889. gadam, kad F. Nīčes garīgās veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, tika uzrakstīti darbi "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Jautrā zinātne" (Die fröhliche Wissenschaft), "Viņpus labā un ļaunā" (Jenseits von Gut und Böse), "Morāles ģenealoģija" (Zur Genealogie der Moral), "Dievu mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), filozofiskā autobiogrāfija "Ecce Homo". F. Nīče miris 1900. gadā – neatveseļojies, dzīves laikā neguvis pelnīto atzinību un ievērību.

Filozofiskie uzskati.
Nīčes filozofija pārdzīvojusi dažnedažādas interpretācijas, dažbrīd tās ir ne mazāk interesantas par pašu avotu. (Savulaik Nīčes filozofiju tendenciozi un eklektiski savu uzskatu "filozofiskam pamatojumam" izmantojuši arī vācu nacionālsociālisma radītāji.) Nīče sludina jaunu, spēkpilnu cilvēku, kurš pārvarējis kristietības vērtības, gadsimta liekulīgo morāli, pūļa kaislības. Bieži tiek citēts izteikums "Dievs ir miris", taču bieži arī tiek ignorēts izteikuma turpinājums: "mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!" (Wir haben ihn getötet, – ihr und ich! Wir alle sind seine Mörder!), kas paver iespēju interpretēt Nīči, kā domātāju, kurš fiksē noteiktu pasaules ainas maiņu - situāciju, kurā dieva uzturēts pasaules horizonts tiek aizstāts ar racionālu subjekta varu un loģiski-pozitīvām zināšanām. Līdz ar to zinātnes atzinumu absolutizēšana kļūst par reliģijas surogātu, lai arī zinātne apgalvo, ka ir sarāvusi saites ar reliģiju. Tāpat, kā kristietībā dieva doktrīna, arī šādas absolūtas racionālā prāta prasības Nīčem šķiet naidīgas radošas un veselīgas personības attīstībā. Tāpat, kā kristietīgās doktrīnas morāle, kura atņem dzīvei pilnasinību un ir naidīga ģēnija personībai, līdzīgi bīstamas ir arī zinātniskuma pretenzijas uz absolūtās patiesību. Nīče aicina pastāvīgi pārvarēt sevi un nebalstīties kāda sastingušā atziņā, bet gan būt pastāvīgu meklējumu ceļā un neatzīt nevienu dievu, kurš ierobežo radošo aktivitāti, jo radošās enerģijas skaistums ietver pats sev likumus un līdz ar to, tas nav reducējams uz kādu ārēju tikumisko programmu, kādu piedāvā, piemēram, kristietība. Viena no izplatītākajām Nīčes filosofijas interpretācijām izšķir piecus jēdzienus, kuri caurauž viņa darbus un tie ir:
dieva nāve
pārcilvēks
varas griba
mūžīgā atgriešanās
apolloniskais un dionīsiskais

Dieva nāve
Pirmoreiz izteikums par Dieva nāvi vienā no formām, kā tas tiek plaši citēts, ir fiksējams F. Nīčes darba "Jautrā zinātne" 125 fragmentā un tas skan šādi:
Ko tādu darījām, ka atdalījām zemi no saules? Kur tagad tā virzās? Kurp virzāmies mēs? Prom no visām saulēm? Varbūt mēs nepārtraukti krītam? Turklāt atpakaļ, sānis, uz priekšu, uz visām pusēm? Vai gan vēl pastāv kāda augša un apakša? Varbūt mēs maldāmies kā caur nebeidzamu Neko? Vai neuzpūš vēsma no tukšuma? Vai nav kļuvis aukstāk? vai gan ik mirkli neiestājas nakts un vēl vairāk nakts? Vai nevajag gaisā dienas laikā iedegt lukturus? Vai mēs nedzirdam troksni, ko rada kaprači aprokot Dievu? Vai mūsu nāsis nejūt trūdošā Dieva smaku? - arī Dievi trūd! Dievs ir miris! Dievs paliks miris! Un mēs esam viņu nogalinājuši
Šo Nīčes versiju par dieva nāvi var interpretēt, kā secinājumu par cilvēka ontoloģiskā stāvokļa maiņu pasaulē, kam pamatā pavērsiens uz racionalitāti, kas nosacīti datējams no 16 līdz 18 g.s. Vecais vērtību horizonts, kurā galvenā loma bija pārpasaulīgiem ideāliem, tiek nomainīts ar jaunu, kura centrā ir subjekta racionalitāte un dabas zinātņu atzinumi par pasauli. Kristietība un arī zinātne ar savām pretenzijās uz patiesību dieva nāves situācijā ir atteikšanās pieņemt faktu, ka cilvēks ir palicis viens ar sevi un viņam pašam ir jāuzņemas atbildība un jārada vērtības, kuras apliecina dzīvi un juteklisku estētiku, nevis jānogalina dzīve patiesības vārdā, kā to dara zinātne un kristietība.

Pārcilvēks
Pārcilvēka koncepcija visizvērstāk parādās F. Nīčes darbā "Tā runāja Zaratustra" un šīm koncepts ir lemts būt par pamatu daudzām spekulācijām par Nīčes ideju saikni ar nacistisko režīmu, kura ideoloģi atzina Nīčes ietekmes. Šāda interpretācija var rasties, ja ar jēdzienu "pārcilvēks" saprot kādu vēsturisku personu, vai personu grupu, kas šajā gadījumā varētu sasaukties ar Hitlera un citu nacistiskā režīma līderu uzskatu par cilvēku dalījumu pārākajās un zemākajās rasēs, kur vācieši iemiesotu pārcilvēkus, bet ebreji un citi ne-ārieši zemcilvēkus. Tomēr šī ir vienkāršota interpetācija, kura uz Nīčes ideju fona šķiet primitīva un ideoloģiskota. Plašāk intepretējot jēdzienu "pārcilvēks", to var saprast nevis kā kādu noteiktu personu, vai nākotni reāli apdzīvojošu cilvēku tipu, bet gan kā ideālu, kuram ir motivējoša funkcija. "Pārcilvēks" var tikt saprast, ka orientējoša ideja, kurai sekojot cilvēks atrodas pastāvīgā pārmaiņu procesā. Šī ideja motivē cilvēku pārvarēt sevi ik brīdi, atrasties pastāvīgā radīšanas procesā un tikai attiecībā pret to vērtēt kaut ko kā labu vai sliktu. Daži konteksti no darba "Tā runāja Zaratustra" (Zvaigzne ABC 2002), kuros parādās "pārcilvēka" ideja:
Es mācu jums pārcilvēku. Cilvēks ir kaut kas, kas jāuzvar. Ko jūs esat darījuši, lai viņu uzvarētu? (3.Lpp)
Kas ir pērtiķis cilvēka priekšā? Izsmiekls vai sāpīgs kauns? Un tādam pašam jābūt cilvēkam pārcilvēka priekšā: izsmieklam un kaunam (4. lpp)
Pārcilvēks ir zemes kodols. Lai jūsu griba saka: kaut pārcilvēks būtu zemes kodols (turpat).

Varas griba (griba pēc varas)
Šīs koncepts atrodams darbā "Tā runāja Zaratustra" un apzīmē gan esošo cilvēka ontoloģisko situāciju, gan norāde uz veidu, kā attīstot šo jau piemītošo dziņu, veicama vērtību pārvērtēšana. Varas griba ir veids, kā realitāti atdzīvināt no sastinguma, kuru veicina pūļa morāle un tikumi. Varas griba katru mirkli pārvērš no-jauna tapšanā, tā veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē. Fragmenti:
Tikai tur, kur dzīvība ir arī griba, bet nevis dzīvošanas griba, bet - to es mācu - varas griba (69.lpp)
Daudz ko dzīvojošais tur augstāku par paša dzīvību; bet iz pašas vērtēšanas runā varas griba (turpat).



Mūžīgā atgriešanās
Arī šis koncepts parādās darbā "Tā runāja Zaratustra" un iespējams ir viens no mistiskākajiem Nīčes uzskatiem, kuram grūti piemērot kādu noteiktu interpretāciju. Vienā no iespējām, tas var tikt saprasts, kā atskaites punkts rīcībai un kā apstāklis attiecībā pret kuru izvērtēt rīcību un nest par to atbildību. Atzīstot mūžīgās atgriešanās ideju, jāpieņem katra mirkļa nozīmē, jo katrā mirkli veiktā izvēlē atkārtosies bezgalīgi daudz reižu un pavairos sevi katrā no atgriešanās cikliem, līdz ar to katrs cilvēks ir atbildīgs mirkļa priekšā un viņa rīcībai ir jābūt tādai, lai šīs rīcības sekas nonākot bezgalīgas atgriešanās ciklā nepadarītu pasauli tukšu un bezjēdzīgu. Fragments:
Vai nav vajadzējis visam, kas spēj iet, jau reizi šo ceļu būt gājušam? Vai nav vajadzējis visam, kas var notikt, jau vienreiz būt notikušam, izdarītam, patecējušam? (95 Lpp).

Apolloniskais un dioniskais
Šis nošķīrums parādas F. Nīčes darbā "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara", kas tiek uzskatīta par vienu no orģinālākajām Grieķu kultūras analīzēm. Nīče Grieķu kultūras ģenēzē saskata divas pretrunīgas pasaules skatījuma formas - apollonisko un dionīsisko un nošķir tās. Dionīskais kultūras pirmsākums raksturīgs agrīnajai Grieķu kultūra, kurā dominē mistērijas un kulta cermonijas, kurām raksturīga orģistiska jautrība, dzīves apliecināšana un saplūšana vienā veselumā ar dabu. Savukārt Aplloniskais princips, kas ir pamatā vēlīnajai grieķu kultūrai paredz cilvēka atdalīšanos no dabas, pašsavaldību, saprātu un racionālā prāta diktētas robežas. Nīče saista Grieķu kultūras pagrimumu tieši ar Apollonisko pasaules skatījuma dominanci, par reprezentatīvāko Apolloniskās kultūras figūru uzskatot Sokrātu, jo viņs iezīmē domāšanas formu, kas raksturīga rietumu pasaulei vēl šobrīd - dialektisku analīzi, kuras pamatā ir racionalitāte. Sokratiskā pieeja ir radikāls pretstats Dionīsiskajam - reibonšiem un iracionāliem impulsiem, kuri ignorē racionālā prāta robežas. Pēc Nīčes domām, tieši Dionīsiskā impulsa atdzīvināšana, var izglābt rietumu kultūru, nevis kā virzība pretim Apolloniskajam.


Lietuvas Republikas Darba kodekss


Salīdzinājuma objekts ir Lietuvas Darba līgums.
Izmantoju salīdzinošās jurisprudences metodi. Salīdzināts tiek Lietuvas Republikas Darba kodekss ar Latvijas Republikas Darba likumu, ņemot par pamatu Lietuvas Republikas Darba līgumu.

Darba līgums
Lietuvas Republikas Darba kodekss
Latvijas Republikas Darba likums
1.
Darba līguma 3.pkt.
„... Šajā pantā noteiktā darba samaksa un tās maksāšanas nosacījumi var tikt izmainīti tikai ar pušu vienošanos (izņemot gadījumus, norādītus Lietuvas Republikas Darba kodeksa 120.panta 3.daļā). ...”

Article 120. Changing the Conditions of an Employment Contract
3. An employer may change the conditions of remuneration for work without the written consent of an employee only in the case when remuneration for a specific sector of economy, enterprise or category of employees is changed by laws, Government resolutions or under the collective agreement. In the event of changes in the conditions of payment remuneration, wages shall not be reduced without the written consent of an employee.
Pants 120. Nodarbinātības Kontrakta Nosacījumu aizstāšana
3. Darba devējs, iespējams, aizstāj apbalvojuma nosacījumus darbam bez rakstiskas darbinieka piekrišanas tikai gadījumā, kad apbalvojums noteiktam ekonomikas sektoram, uzņēmumu vai darbinieku kategoriju aizstāja likumi, Valdību lēmumi vai zem kopu līguma. Izmaiņu notikumā nosacījumos apmaksas apbalvojuma, alga nav jāsamazina bez rakstiskas darbinieka piekrišanas.


59.pants. Darba samaksas jēdziens Darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu.
65.pants. Piemaksa par papildu darbu (1) Darbiniekam, kas pie viena un tā paša darba devēja līdztekus nolīgtajam pamatdarbam veic papildu darbu, ir tiesības saņemt atbilstošu piemaksu par šāda darba veikšanu. (2) Šā panta pirmajā daļā noteiktās piemaksas apmēru nosaka darba koplīgumā vai darba līgumā.
1.
Salīdzinot abas tiesību normas redzams, ka Latvijas Republikas darba līgumā (vai atsevišķā dokumentā) obligāti ir jābūt atrunātam piemaksām, prēmijām u.c. piemaksām, kas ir saistītas ar darba veikšanu.
2.
Darba līguma 6.pkt.
„Ikgadējā atvaļinājuma piešķiršanas kārtība, atvaļinājuma ilgums un apmaksas nosacījumi noteicami pamatojoties uz Lietuvas republikas Darba kodeksa 169., 171., 176.pantu noteikumiem.”

Article 169.Procedure of Granting Annual Leave
1. Annual leave for each working year shall be granted in the same working year.
2. Annual leave for the first working year shall be granted, as a rule, after six months of uninterrupted work at the enterprise. For the second and subsequent working years annual leave shall be granted at any time of the working year in accordance with the schedule of granting annual leave. The procedure of making the schedule shall be stipulated in a collective agreement and, where such an agreement is not made, the schedule of annual leave shall be made by agreement of the parties.
3. Where there are less than six months of uninterrupted work, annual leave shall be granted at the request of an employee in the following cases:
1) to women before a maternity leave or after it;
2) in other cases laid down by laws and collective agreements.
4. The following persons shall be entitled to choose the time of annual leave after six months of uninterrupted work at an enterprise:
1) under 18 years of age;
2) pregnant women and employees raising, as single parents, a child before he has reached the age of fourteen or a child with disabilities before he has reached the age of sixteen.
5. Men shall be granted their annual leave at request during the maternity leave of their wives.
6. During the first year of employment, the teaching staff of educational institutions shall be granted annual leave during the summer holiday of school children and students, irrespective of the date when the staff began to work at the appropriate institution.
7. Annual leave for the persons, who are studying without interruption of their employment, shall be adjusted, at their request, with the time of their examinations, tests, work on the graduation thesis, laboratory work and consultations.
8. Persons who are taking care of sick or disabled persons at home as well as persons who are suffering from chronic diseases which become more acute depending on the atmospheric conditions shall be granted their annual leave at the time of their choice subject to a recommendation of a health institution.
Article 171. Duration of Annual Leave
1. Additional annual leave shall be added to the minimum annual leave and may be granted either together with it or separately.
2. The employees who are entitled to an extended annual leave and an additional annual leave shall be granted, subject to their request, either only an extended annual leave or, following the procedure laid down in paragraph 1 of this Article, by adding to the minimum annual leave the additional annual leave.
Article 176. Pay for Annual Leave
1. During annual leave the employee shall be guaranteed his average wage received at all places of employment. The procedure of computation of the average wage shall be determined by the Government.
2. The pay for annual leave shall be paid at least three calendar days before the commencement of annual leave. Where the pay due to the employee is not paid at the prescribed time not through the fault of the employee, annual leave shall be extended by as many days as the pay was delayed, and the pay for the extended period shall be the same as the pay for annual leave.
Pants 169. Ikgadēja Atvaļinājuma Piešķiršanas procedūra
1. Ikgadējs atvaļinājums katra darba gada laikā ir jādod tajā pašā darba gadā.
2. Ikgadējs atvaļinājums pirmā darba gada laikā ir jāsniedz, kā likums, pēc nostrādātiem sešiem mēnešiem uzņēmumā. Darba gadu ikgadējam atvaļinājumam, kuri ir otrie un pēcnākamie, ir jāsniedz jebkurā laikā darba gada saskaņā ar ikgadēja atvaļinājuma piešķiršanas sarakstu. Saraksta radīšanas procedūrai ir jānosaka koplīgumā.
3. Kur ir nostrādāti seši mēneši mazāk kā, ikgadējs atvaļinājums ir jāsniedz pēc darbinieka pieprasījumu sekojošajos gadījumos:
1) sievietēm pirms dekrētu atvaļinājuma vai pēc tā;
2) citos gadījumos, likumu un koplīgumu grozījumu gadījumā.
4. tiesības izvēlēties ikgadēja atvaļinājuma laiku pēc nostrādātiem darba sešiem mēnešiem uzņēmumā:
1) jaunākiem par 18 gadiem;
2) grūtnieces un darbinieki kuru bērns pirms viņš sasniegs četrpadsmit gadu vecumu vai, kuru bērns ir ar fiziskajiem trūkumiem pirms viņš sasniegs sešpadsmit gadu vecumu.
5. Vīriešiem ir jāsniedz ikgadējs atvaļinājums pēc to pieprasījumu, ja sieva atrodas dekrētu atvaļinājumā.
6. Pirmā nodarbinātības gada laikā, izglītības iestāžu pasniedzēju sastāvam jābūt sniegtais ikgadējais atvaļinājums skolu bērnu un studentu vasaras svētku laikā, kas ir neatkarīgi no datuma, kad štats ir nopelnījis atbilstošajā iestādē.
7. Ikgadējam atvaļinājumam ļaudīm, kuri mācās bez to nodarbinātības pārtraukšanas, vajag būt sakārtotam, pēc to pieprasījuma, ar to ekspertīžu laiku, izmēģinājumi, darbs uz gradācijas tēzes, laboratoriska darba un konsultācijām.
8. Ļaudīm, kuri rūpējas par ļaudīm, kuri slimo mājās, tāpat kā ļaudīs, kuri cieš no hroniskām slimībām, kuras top asāk atkarībā no atmosfēras nosacījumiem, ir jāsniedz to ikgadējs atvaļinājums to izvēles laikā, kas ir tendēta uz atveseļošanas pēc iestādes rekomendācijas.
Pants 171. Ilgstošs Ikgadēja Atvaļinājuma
1. Papildus ikgadējs atvaļinājums ir jāpieliek pie minimāla ikgadēja atvaļinājuma un, iespējams, sniegt to kopā, vai atsevišķi.
2. Darbinieki, kuri ir tiesību pie paplašināta ikgadēja atvaļinājuma un papildus ikgadēja atvaļinājuma, ir jāsniedz, pieprasījums, lai tiktu paplašināts ikgadējs atvaļinājums, vai, sekojot aiz procedūras, kas nolika šā Panta paragrāfā 1. pieliekot pie minimāla ikgadēja atvaļinājuma papildus ikgadējo atvaļinājumu.
Pants 176. Maksājiet par Ikgadēju Atvaļinājumu
1. Ikgadēja atvaļinājuma laikā darbinieks ir jāgarantē viņa vidēja alga, kas ir saņemta visās nodarbinātības vietās. Vidējas algas aprēķināšanas procedūra ir noteikta valstī.
2. Maksājot ikgadējam atvaļinājumam ir jāizmaksā kā minimums par trīs kalendāro dienu pirms ikgadēja atvaļinājuma sākuma. Kur izmaksā pateicoties darbiniekam nav izmaksāts noteiktajā laikā, ne darbinieka vainas dēļ, ikgadējs atvaļinājums ir jāpaplašina tuvu tik daudz dienuām, tik cik maksa tika aizkavēta, un maksai paplašināta perioda laikā vajag būt tādai pašai kā maksai ikgadējam atvaļinājumam.


149.pants. Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums (1) Ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, piešķir vienu mēnesi ilgu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. (2) Darbiniekam un darba devējam vienojoties, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu kārtējā gadā var piešķirt pa daļām, taču viena no atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. (3) Izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādā gadījumā atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Pārcelto atvaļinājuma daļu pēc iespējas pievieno nākamā gada atvaļinājumam. Atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu. (4) Šā panta trešās daļas noteikumi nav piemērojami personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā. (5) Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis. (6) Pēc ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma darbiniekam ir tiesības uz tādiem darba apstākļu un nodarbinātības noteikumu uzlabojumiem, uz kuriem viņam būtu tiesības, ja viņš nebūtu bijis atvaļinājumā. Šis noteikums attiecas arī uz šā likuma 151., 153., 154., 155., 156. un 157.pantā minētajiem atvaļinājumiem, kā arī uz darbinieka darbnespējas laiku vai darba neveikšanas laiku citu attaisnojošu iemeslu dēļ.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.04.2004. likumu, kas stājas spēkā no 08.05.2004.)
150.pants. Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanas kārtība (1) Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem. Ar atvaļinājumu grafiku un tā grozījumiem iepazīstināmi visi darbinieki, un tam jābūt pieejamam ikvienam darbiniekam. (2) Darba devējam ir pienākums, piešķirot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, pēc iespējas ņemt vērā darbinieka vēlmes. (3) Darbinieks var prasīt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo darba gadu, ja viņš pie darba devēja ir nepārtraukti nodarbināts ne mazāk kā sešus mēnešus. Darba devējam ir pienākums šādu atvaļinājumu piešķirt pilnā apmērā. (4) Sievietei pēc viņas pieprasījuma ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā neatkarīgi no laika, kurā sieviete bijusi nodarbināta pie attiecīgā darba devēja. (5) Darbiniekam, kurš ir jaunāks par 18 gadiem, un darbiniekam, kuram ir bērns līdz triju gadu vecumam vai bērns invalīds līdz 18 gadu vecumam, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums piešķirams vasarā vai pēc viņa vēlēšanās jebkurā citā laikā. Ja darbinieks, kurš ir jaunāks par 18 gadiem, turpina iegūt izglītību, ikgadējais apmaksātais atvaļinājums piešķirams, pēc iespējas saskaņojot to ar brīvlaiku izglītības iestādē. (6) Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pārceļ vai pagarina darbinieka pārejošas darbnespējas gadījumā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.09.2006. likumu, kas stājas spēkā no 25.10.2006.)
151.pants. Papildatvaļinājums (1) Ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu piešķir: 1) darbiniekiem, kuriem ir trīs vai vairāki bērni vecumā līdz 16 gadiem vai bērns invalīds, — trīs darba dienas; 2) darbiniekiem, kuri pakļauti īpašam riskam, — ne mazāk kā trīs darba dienas. (2) Darba koplīgumā vai darba līgumā var noteikt citus gadījumus (nakts darbs, maiņu darbs, ilggadējs darbs u.c.), kad darbiniekam piešķirams ikgadējais apmaksātais papildatvaļinājums.
152.pants. Laiks, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu (1) Laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ieskaita laiku, kad darbinieks bijis faktiski nodarbināts pie attiecīgā darba devēja, un laiku, kad darbinieks nav veicis darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, ieskaitot: 1) pārejošas darbnespējas laiku; 2) pirmsdzemdību un dzemdību atvaļinājuma laiku; 3) īslaicīgas prombūtnes laiku; 4) darba piespiedu kavējuma laiku, ja darbinieks prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā. (2) Šā panta pirmajā daļā minētajā laikā neieskaita bērna kopšanas atvaļinājuma laiku.
153.pants. Atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas (1) Darba devējs piešķir atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumu nodots adoptējamais bērns. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmumā par adoptējamā bērna aprūpi un uzraudzību. Ja bāriņtiesa (pagasttiesa) pieņem lēmumu par aprūpes un uzraudzības termiņa pagarināšanu, atvaļinājumu pagarina līdz tiesas sprieduma par adopcijas apstiprināšanu spēkā stāšanās laikam. Šādu atvaļinājumu ieskaita kopējā darba stāžā, bet to neieskaita ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā. (2) Darbiniekam, kurš izmanto šā panta pirmajā daļā minēto atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs. Ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar darbiniekam ne mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem. (3) Darba devējs pēc darbinieka pieprasījuma var piešķirt viņam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas arī citos gadījumos.
(22.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 25.02.2004.)

2.
Salīdzinot tiesību normas var konstatēt līdzības un būtiski nemainās atvaļinājuma piešķiršanas kārtība un izmaksu kārtība.
3.
Darba līguma 7.pkt.
„ Brīdinājuma termiņi, ja šis darba līgums tiek lauzts pēc darba devēja iniciatīvas, kad nav darbinieka vainas, nosakāmi saskaņā ar Lietuvas republikas Darba kodeksa 130.panta noteikumiem.”

Article 130. Notice of the Termination of an Employment Contract
3. An employer shall be entitled to terminate an employment contract by giving the employer written notice two months in advance. Employees referred to in Article 129 (4) of this Code must be given notice of dismissal from work at least four months in advance.
2. The notice of the termination of an employment contract must specify:
3. reason for dismissal from work and motivations for the termination of the employment contract;
2) date of dismissal from work;
3) procedure for settling accounts with the employee being dismissed.
3. During the period of notice the employer must grant the employee some time off from work to seek for a new job. The length of time shall not be less than ten percent of the employee’s rate of working time during the term of notice. Time off from work shall be granted in accordance with the procedure agreed between the employee and the employer. The employee shall retain his average wage for this time.
Pants 130. Nodarbinātības Kontrakta Nobeiguma paziņošana
Darba devējam ir tiesību lauzt nodarbinātības kontraktu, paziņojot par to divus mēnešus iepriekš. Darbinieks var lauzt nodarbinātības kontraktu šā Kodeksa 129.panta kārtībā (4) jābūt sniegtam atlaišanas paziņojumam no darba kā minimums četru mēnešu iepriekš.
2. Nodarbinātības kontrakta nobeiguma paziņošanai ir jākonkretizē:
1) cēlonis atlaišanai no darba un pamudinājumiem nodarbinātības kontrakta izbeigšanai;
2) atlaišanas datums no darba;
3) atrunātai procedūrai ar darbinieku, par atlaišanu.
3. Paziņošanas perioda laikā darba devējam ir jāpiešķir darbiniekam laiks, lai meklētu jaunu darbu. Laika garumam jābūt, uzteikuma laika darba paziņošanas termiņa laikā, saskaņā ar procedūru,kas ir saskaņota starp darbinieku un darba devēju. Darbiniekam ir jāsaglabā sava vidēja alga pa šo laiku.


114.pants. Darbinieka un darba devēja vienošanās Darbinieks un darba devējs var izbeigt darba tiesiskās attiecības, savstarpēji vienojoties. Šāds līgums slēdzams rakstveidā.
98.pants. Darba līguma uzteikums saistībā ar tajā piedāvātajiem grozījumiem (1) Darba devējam saskaņā ar šā likuma 101.panta pirmās daļas noteikumiem ir tiesības ne vēlāk kā vienu mēnesi iepriekš rakstveidā uzteikt darba līgumu ar nosacījumu, ka darba tiesiskās attiecības tiks izbeigtas, ja darbinieks nepiekritīs tās turpināt atbilstoši darba devēja piedāvātajiem darba līguma grozījumiem. (2) Ja, turpinot darba attiecības atbilstoši darba devēja piedāvātajiem darba līguma grozījumiem, samazinās darbinieka vidējā izpeļņa, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam iepriekšējo vidējo izpeļņu vienu mēnesi pēc darba līguma grozīšanas dienas. (3) Šā panta otrās daļas noteikumi nav piemērojami, ja darba līguma uzteikums izdarīts sakarā ar darbinieka pieļautajiem darba līguma vai darba kārtības noteikumu pārkāpumiem. (4) Ja darbinieks uzskata, ka darba līguma uzteikums atbilstoši šā panta pirmajai daļai nav tiesiski pamatots, viņam ir tiesības celt prasību tiesā par šāda uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu. Šajā gadījumā attiecīgi piemērojami 122. un 123.panta noteikumi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā no 16.11.2005.)

3.
Salīdzinot tiesību normas, redzams, ka būtiski atšķiras darba devēja uzteikuma paziņošanas laiks, kā arī Lietuvas Republikas Darba kodeksā ir noteikts atlaišanas paziņošanas iemesls. Kā arī atlaižot ir jāpiešķir laiks, jauna darba meklēšanai.

P.s. Lietuvas Republikas Darba kodeksa tulkojums ir nepilnīgs, tulkoju atbilstoši savām angļu valodas spējām.

Preventīvo un gatavības pasākumu būtība 2006.g. 5. oktobrī


Civilā aizsardzība , darba aizsardzība un nacionālā drošība ir ļoti nozīmīgi faktori mūsu valsts iedzīvotājiem, lai spētu nodrošināt savu eksistenci un valsts neatkarību, ekonomisko uzplaukumu. Katram civiliedzīvotājam ir būtiski orientēties civilajā aizsardzībā un darba aizsardzības jautājumos, lai rastu iespēju pastāvēt dzīves ekstremālos apstākļos.

Atskatoties pagātnē, šādus likumus ir pieņēmušas daudzas valstis. Kā piemēri no tām tiks minētas tikai dažas. Šķiet, ka iespējams nosacīti tās grupēt divās daļās. Valstis, kas likumu pieņēmušas pirms II pasaules kara (Dānija - 1935.g., Zviedrija - 1937.g. u.c. ) un pēc šī kara (ASV - 1950.g., Vācija (toreizējā VFR) - 1957.g., Norvēģija - 1953.g., Somijā - 1958.g.u.c.). Iespējams, ka valstis, kas pieņēma šo likumu pēc kara, bija spiestas to darīt, t.s. "aukstā kara" rezultātā.
PSRS šo likumu pieņēma 60to gadu vidū. Līdz tam funkcionēja Vietējā pretgaisa aizsardzība (krieviski - местная потивовоздушная оборона - МПВО). Tolaik PSRS gatavoja civiliedzīvotājus atomkaram.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991.g., Latvijā likumu par CA pieņēma 1992.g.15.decembrī LR Augstākā padome. Pieņemt likumu veicināja mežu ugunsgrēki tā paša gada vasarā, kad dega Slīteres rezervāts, Ādažu poligons un lielas platības gar Vidzemes šoseju. Veikt ugunsgrēku dzēšanu bija ļoti grūti, jo PSRS laikā no civiliedzīvotājiem izveidotie CA glābšanas formējumi vairs neeksistēja, bet jauni vēl nebija radīti un apmācīti. Ugunsgrēku likvidēšanā iesaistījās brīvprātīgie un zemessargu vienības. Tehnisko palīdzību (helikopterus) sniedza Polija.
Vēlāk grozījumus likumā ieviesa LR Saeima 1994.g.29.janvārī un 1995.g.22.martā. Atbilstoši likumam CA funkcijas koordinēja Civilās aizsardzības centrs (CAC), kas bija pakļauts Aizsardzības ministrijai.
Latvijas Republikas civilā aizsardzība (CA) ir inženiertehnisku, ekonomisku, sociālu un glābšanas pasākumu valsts sistēma, kas radīta, lai pildītu Latvijas valsts pienākumu - sargāt civilos iedzīvotājus, tautsaimniecību un apkārtējo vidi no iespējamo ārkārtējo situāciju (ĀS) potenciālajām briesmām un to izraisītajām sekām, sniegtu palīdzību cietušajiem, mazināt zaudējumus un nodrošinātu maksimāli iespējamo tautsaimniecības stabilitāti ārkārtējās situācijās, kā arī panāktu Latvijas valsts varas un pārvaldes institūciju, tautsaimniecības un iedzīvotāju gatavību darbam ārkārtējās situācijās.

Ārkārtējās situācijas Latvijā var izraisīt:

1. Dabas katastrofas;
2. Tehnogēnas katastrofas;
3. Epidēmijas, epizootijas, epifitotijas;
4. Sabiedriskās nekārtības, terorisms;
5. Starptautiskās situācijas saasināšanās;
6. Bruņoti konflikti.
1) Tehnogēnas katastrofu rašanās potenciālās iespējas - indīgu ķīmisku, fizioloģiski aktīvu vielu un patogēno (bioloģiskām sistēmām kaitīgu) mikroorganismu, kā arī radioaktīvu vielu noplūde;
• elektromagnētiskais un radioaktīvais (jonizējošais) starojums, kas pārsniedz dabiskā, pieļaujamā fona intensitāti;
• avārijas ražošanas objektos ražošanas izcelsmes sprādzieni;
• masveida (mežu, purvu, kūlas) ugunsgrēki;
• ugunsgrēki rūpniecības, lauksaimniecības, militāro objektu, naftas un gāzes maģistrālo vadu sistēmās;
• ugunsgrēki un sprādzieni sadzīves sektorā;
• komunālo un enerģētikas tīklu avārijas;
• hidroelektrostaciju vai mākslīgi veidotu ūdenskrātuvju dambju bojājumi un pārrāvumi;
• lidmašīnu, raķešu, kosmisko objektu nokrišana u.c.
2) Epizootijas - dzīvnieku masveida saslimšana ar infekcijas slimībām. Epifitotijas - augu valsts saslimšana ar infekcijas slimībām.

Preventīvo un gatavības pasākumu analīze Jūsu darba vietā.

Par valsts civilo aizsardzību un tās uzdevumu izpildi, ĀS seku likvidēšanu atbildīgs ir Ministru Prezidents (MP) un Iekšlietu ministrija. Iekšlietu ministrija (IeM) organizē preventīvos ĀS pasākumus. Normālas ikdienas apstākļos IeM pakļautībā ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), kā galvenā aparāta sastāvā ietilpst Civilās aizsardzības pārvalde.
ĀS apstākļos, kā arī to prognozēšanas gadījumos, MP un IeM izveido Valsts ĀS operatīvo komisiju, kas veic ārkārtējās situācijas norišu kontroli un izstrādā plānus tās seku likvidēšanai.
Nepieciešamības gadījumā, Ministru Prezidents ir tiesīgs kāda valsts reģiona ātrās reaģēšanas spēkus (ĀRS) pārvietot uz citu, kur nepieciešama palīdzība, ja pašu spēkiem likvidēt ĀS sekas nav iespējams.
Latvijas Republika slēdz reģionālos, starpvalstu, starptautiskos līgumus, kas saistīti ar ĀS prognozēšanu un attiecīgu pasākumu plānošanu, preventīvo pasākumu un glābšanas darbu veikšanu, ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanu un citām CA problēmām.
Par republikas pilsētas un rajona civilo aizsardzību, tās uzdevumu izpildi, atbild attiecīgās pašvaldības vadītājs.
Republikas pilsētas Domes priekšsēdētājs un rajona padomes priekšsēdētājs konkrētas ĀS gadījumā (tās tiešu draudu apstākļos) izveido attiecīgi republikas pilsētas vai rajona ārkārtējas situācijas operatīvo komisiju, kas organizē preventīvos pasākumus, kā arī glābšanas un ārkārtējās situācijas izraisīto seku likvidēšanas pasākumus.
Pagasta padomes priekšsēdētājs un rajona pilsētas Domes priekšsēdētājs visos CA jautājumos ir tieši pakļauti rajona padomes priekšsēdētājam.
Par administratīvajā teritorijā izvietotā uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības (komercsabiedrības), iestādes un organizācijas (citā administratīvajā teritorijā izvietotās filiāles, pārstāvniecības, nodaļas) par CA atbild darba devējs, kas neatkarīgi no uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības, iestādes un organizācijas piederības, pakļautības un īpašumu formas visos civilās aizsardzības jautājumos ir tieši pakļauts attiecīgās administratīvās teritorijas Domes (padomes) priekšsēdētājam.
Ātrās reaģēšanas spēkus darbā iesaista:
1. Visā Valstī – Ministru Prezidents;
2. Rajonā – pašvaldības vadītājs;
3. Pilsētas, pagasta teritorijā – pašvaldības vadītājs;
4. Uzņēmumos, komercsabiedrībās – to vadītāji.

Preventīvo un gatavības pasākumu analīze Jūsu dzīves vietā (mājā, dzīvoklī)

Lai vairāk vai mazāk nodrošinātu pašaizsardzību kriminogēnās situācijās, pirmā rekomendācija - gan vīriešiem, gan sievietēm apgūt vismaz elementārākās austrumnieku cīņu iemaņas.
Šīs tēmas satura izklāsts ir domāts cilvēkiem, kas nav apguvuši īpašus cīņu veidus. Bet allaž jāatceras, ka ne vienmēr konflikta saskarsmes lauku kā uzvarētājs atstāj tas, kura miesas uzbūve un fiziskais spēks ir lielāks. Ļoti nozīmīgs ir gara spēka pārākums un augsts intelekta attīstības līmenis.
Durvīs ierīkot, t.s. "actiņu" - optisku ierīci, kas atļauj no dzīvokļa iekšpuses saskatīt un varbūt atpazīt apmeklētāju.
Nostiprināt drošības ķēdi. Pašai ķēdei ir jābūt mehāniski pietiekami izturīgai, bet galvenais - ne pārlieku garai, pie durvīm un to aplodas pieskrūvētai ar lielām, slodzi izturīgām skrūvēm.
Pie dzīvokļa vai individuālās mājas ārdurvīm, nevēlamu apmeklētāju gadījumiem, ieteicams ierīkot skaņas signalizāciju, kas, saimnieku prombūtnes laikā, darbojas no autonoma elektriskās strāvas avota (baterijām, akumulatora). Profesionālam dzīvokļu zaglim nav īpašas problēmas atslēgt dzīvokli no centralizētā elektriskās strāvas tīkla.
Pastāv iespēja ārdurvis apšūt ar metāla, ložu necaurlaidīgām plāksnēm. Dzīvokļa durvis un telpas iespējams pieslēgt policijas trauksmes sistēmai. Ne katram tas ir nepieciešams. Ne katrs spēj samaksāt par šāda veida drošības pasākumiem.
Ja dzīvoklī konkrētajā brīdī atrodas sieviete viena pati, bet pa durvīm vēlas iekļūt aizdomīga persona, nepieciešams runāt pietiekami skaļi un imitēt, ka tuvumā ir kāds vīrietis.
Lielisks dzīvokļa sargs ir suns. Ar to saskarē nonākt nevēlas neviens svešs cilvēks. Bet ne katrs saimnieks vēlas un ne katram ir iespēja pilsētas apstākļos turēt dzīvoklī suni.
Nepieciešams suņa klātbūtni imitēt…(nav nepieciešams pašam sākt skaļi un agresīvi riet), bet līdzās ārdurvīm uz plauktiņa novieto portatīvo magnetofonu, ko nepieciešamības brīdī ieslēdz un atskan skaļas, agresīvas suņa rejas.
Nav bijusi vienošanās ar kādu (Latvenergo, deggāzes aprūpes, kanalizācijas remonta u.c.) komunālā pakalpojuma dienestu. Ierodas "meistars" no it kā komunālo pakalpojumu iestādes, viņš uzrāda dienesta apliecību, kurā ielīmēta šīs personas fotogrāfija, uzrakstīts apkalpojošās iestādes tālruņa numurs. "Meistars" ierosina, lai piezvana uz šo iestādi un pārliecinās par šīs "vizītes" nepieciešamību. Durvju drošības ķēde visu laiku nav atbrīvota. Durvis ciet! Variet piezvanīt uz minēto iestādi. Tur atbildēs pieklājīga, laipna balss, kas ieteiks šo remontstrādnieku ielaist dzīvoklī. Ignorējiet rekomendāciju!
Ja vakara stundās dzīvoklis paliek bez uzraudzības, atstāt tajā ieslēgtu 40 W jaudas spuldzīti, kas liek domāt, ka dzīvoklī tomēr kāds atrodas.
Pārrodoties mājā, tiek konstatēts, ka dzīvoklis (māja) ir uzlauzts. Neejiet tajā iekšā. Izsauciet policiju. Iespējams, ka laupītāji ar visām vērtīgajām, nolaupītajām mantām sen jau ir gabalā. Bet, ja nu jūs pārsteidzat tos dzīvoklī… viņi centīsies jebkuriem līdzekļiem atbrīvoties no jums un aizbēgt.

Līgums Starptautiskajās publiskajās tiesībās

Atrunas

“Vienpusējs paziņojums jebkurā formā un ar jebkuru nosaukumu, kuru veic valsts parakstot, ratificējot, pieņemot, vai apstiprinot līgumus, vai pievienojoties tiem, ar kuru palīdzību tā vēlas izslēgt vai izmainīt līguma noteiktu nosacījumu juridisko darbību, un tā piemērošanu attiecīgai valstij”. “Valsts, kura ir izdarījusi atrunu, pret kuru iebilst viena vai vairākas konvencijas dalībvalsts, var tikt uzskatīta par konvencijas dalībvalsti, ja šī atruna ir savienojama ar konvencijas nozīmi un mērķi”. Reservation to Genocide Convention ICJ Reports (1951) p. 15.
Atrunai jābūt savienojamai ar konvencijas nozīmi un mērķi. Atrunas modificē līgumu( tiek modificētas katra dalībvalsts līguma saistības), katra dalībvalsts saistība var būt atšķirīga šajā gadījumā.
Atrunas izdarīšana:
1) valsts var noteikt, ka atrunas izdarīt nevar
2) starptautiskais līgums var paredzēt, ka atrunu var izdarīt tikai attiecībā uz kādu līguma pantu
3) starptautiskais līgums var paredzēt, ka var izdarīt tikai savstarpēji akceptētas atrunas.

Valsts var izdarīt nevis atrunu, bet interpretatīvu deklarāciju. Tā izdarīta nevis lai modificēt kādas normas, bet tādā veidā valsts izteic savu viedokļi pret valsts saistībām attiecībā uz kādu līgumu normu. Interpretatīvas deklarācijas neparedz neko modificēt, vai izslēgt.
Kādas ir šis deklarācijas sekas? Attiecībā uz šo deklarāciju pārējam valstīm nevajag izdarīt nekādu gribas izpausmi. Bet reāli šis deklarācijas var modificēt līgumu.


Starptautiskā līguma spēka stāšanas, deponēšana, reģistrācija:
¨ Spēkā stāšanas :
noteikta līgumā
saskaņā ar 24.p.
Parasti ja līgumā nav citi noteikumi par līguma spēka stāšanas tas stājas spēkā pēc parakstīšanas.
¨ Deponēšana pie depozitārija:
glabā oficiālo līgumu tekstus, ratifikācijas rakstus, atrunas, paziņojumus
uzskaita dalībvalstis
paziņo par līgumu spēkā stāšanas jaunajām dalībvalstīm, to atrunām
informē jaunās dalībvalstis par iestāšanas noteikumiem
Deponēšana nav īpaši svarīga divpusējo līgumu gadījumā, tā spēlē lielu lomu attiecībā uz daudzpusējiem līgumiem. Parasti depozitārijs publicē līguma tekstus.
¨ Līgumu reģistrācija ANO Sekretariātā saskaņā ar ANO Statūtu 102.pantu. ANO Sekretariāts var uzstāties kā līguma depozitārijs, kas reģistrē līgumus. Valsts var atsaukties ANO iestādes tikai uz tiem līgumiem, kurus tā ir reģistrējusi sekretariātā (mērķis nepieļaut slepeno diplomātiju)

Principi, kas raksturīgi līgumtiesībām
¨ Pacta sunt servanda
¨ Līgumam nav atpakaļejoša spēka
¨ Valsts nevar izmainīt pēc savas vēlmes līguma noteikumus
¨ Līgums nedrīkst būt pretrunā ar jus cogens normām
¨ Līguma ietverto tiesību un pienākumu pildīšana laba ticībā.
¨ Līguma nosaukums neietekmē līguma spēku.
¨ Diplomātisko attiecību esamība vai neesamība, nemaina līgumu spēku.
¨ No jauna noslēgti līgumi nedrīkst būt pretruna ar iepriekš noslēgtiem līgumiem (O.Galanders)

Līguma nederīgums

1) Valsts nacionālo tiesību nosacījumi. Valsts nevar atsaukties uz iekšējām tiesību normām, lai nepildītu līgumu
2) Pārstāvja “netiesīgums”. Valsts var atsaukties uz šo apstākli tikai, tad, ja valsts par to iepriekš ir brīdinājusi citus līguma dalībniekus.
3) Pārstāvja uzpirkšana- tas vēl nenozīmē, ka līgums automātiski kļūst par spēka nesošu. Tādu līgumu var apstrīdēt, bet tas neieslēdz līguma spēka esamību.
4) Kļūda- pastāvot kļūdai var apstrīdēt līguma saistošo raksturu, taču ne jebkura kļūda ļauj to izdarīt. Vajadzīgs, lai:
a) kļūda būtu apstākli, kurš bija būtisks, lai līgums tiktu noslēgts
b) valsts nav pati izraisījusi šo kļūdu un nevarēja to novērst
1) Krāpšana
2) Valsts pārstāvja piespiešana
3) Valsts piespiešana. Tiek saprasta militāra spēka pielietošanas draudi. Ekonomiski, politiskā piespiešana netiek atzīta par piespiešanu 1969.g Vīnes konvencijas izpratnē.
4) Pretruna ar jus cogens normām. Ja pretrunā ar pastāvošu jus cogens normu nebūs spēkā no līguma noslēgšanas brīža.


Līguma pārtraukšana un darbības apturēšana
1. Pacta sunt servanda
2. Valstu tiesības pēctecība- var ietekmēt uz līguma izpildi, jo mainoties subjektiem līguma izpilde var kļūt neiespējama.
3. Karš un bruņotie konflikti- šie apstākli var prasīt līguma izpildi, ir līgumi, kuri iegūst nozīmi tikai kara gadījumā. Taču kara apstākli var apgrūtināt līguma izpildi.
4. Līguma noteikumu darbības. Domāti gan pašas līgumu normas, gan Vīnes konvencija. Denonsācija - valsts pārtrauc līguma darbību attiecība uz sevi. Denonsācija atkarīga no pušu vienošanās (12 mēnešu iepriekš par to jābrīdina). Daudzpusējos līgumos brīdina Depozitāriju. Ir atsevišķas normas, līgumi, kas tiek uzskatīti par nedenosējamiem- miera līgumi, robežu līgumi.
5. Līguma darbības izbeigšana vienošanas ceļā. Valsts var noslēgt vienošanas paredzot, ka vecais līgums vairs nebūs spēkā.
6. Būtiski pārkāpumi.
7. Sekojoša izpildes neiespējamība. Pēc līguma noslēgšanas ir zudusi iespēja to izpildīt.
8. Būtiska apstākļu izmaiņa -rebus sic standibus. Apstākļi ir izmainījusies tik būtiski, ka līgums nekad nebūtu noslēgts, ja līguma slēgšanas laikā tie pastāvētu. Tas neattiecas uz miera un robežu līgumiem.
9. Jauna imperatīva norma- līgums nav spēkā.

Līguma piemērošana

Līgumu darbības apturēšanas un nepildīšanas iemesli- force majeure apstākli-stihiska nelaime, agresija. Pilsoņu karš, pašaizsardzība represāriju veida

Trešo valstu tiesības un pienākumi
Pacta tertiis nec nocent nec prosunt- līgums nepiešķir ne tiesības, ne uzliek pienākumus trešajai valstij. Bet var būt situācijas kad līgums piešķir kaut kādas tiesības trešajai valstij.- trešā valsts var izmantot no līguma izrietošas tiesības.
Līgums kā starptautiskā paraža. Līgums var tikt tik populārs, ka to normas kļūst par saistošiem visiem kā paražu normas.
Līgumā ietvertas sankcijas pret agresoru
Stipulation pour autrai

Līgumi ar savstarpēji izslēdzošiem noteikumiem. Ja viens līgums ir pretrunā ar otru, tad piemēro to, kurš ir jaunāks.

Līguma iztulkošana
¨ oficiāla iztulkošana- veic dalībvalsts, vai starptautiskas organizācijas
¨ līguma teksts un dalībnieku nolūki
¨ līguma termiņu jēga
¨ līguma konteksts (sistēmiskā iztulkošana)
¨ sekojoša valstu prakse
¨ organizāciju prakse
¨ Travoux preparatoires- līgumu sagatavošanas materiāli, līgumu melnraksti ņemti vērā līgumu iztulkošanai.


Līgumu klasifikācija
1) Pēc dalībnieku skaita: divpusēji un daudzpusēji
2) Pēc piedalīšanas iespējām: slēgtie un atvērtie
3) Pēc objekta: draudzības, atbruņošanas
4) Pēc attiecību regulējums:
a) ekonomiskais- kredītu sniegšana, par piegādēm
b) sociāli kultūras
c) politiskie- robežlīgums, miera līgumi, līgumi par neuzbrukšanu, par savienības veidošanu
d) militārie (var pieskaitīt pie politiskiem)
e) par speciāliem jautājumiem.
1) Pēc nosaukuma- pakti, konvencijas, statūti
2) Pēc ģeogrāfiskā izdalījuma - reģionālie un globāla rakstura
3) LR likums ‘Par LR starptautiskajiem līgumiem” 7.pants.