Profesionālā ētika

Šopenhauers un Nīče dzīves filozofijas ētikas aizsācēji

Artūrs Šopenhauers (Vācu: Arthur Schopenhauer) (dzimis 1788. gada 22. februārī Štuthofā (Stutthof), tagad (Štutova (Sztutowo)) Dancigas (tagad Gdaņska) apkaimē Polijā, miris 1860. gada 21. septembrī Frankfurtē pie Mainas, Vācijā) bija vācu filozofs, iracionālisma un voluntārisma pārstāvis.
Viens no ievērojamākajiem 19.gs filozofiem, kura mācība dziļi ietekmējusi 19. un 20.gs rietumu kultūru (filozofiju, psiholoģiju, literatūru). Eksistences pamatā liek iracionālu "dzīves gribu". Pats sevi sauca par kantistu, bet atradās dziļā opozīcijā Hēgelim. Ievērojamākais darbs - "Pasaule kā griba un priekšstats" (Die Welt als Wille und Vorstellung) (1819, 1852). Daži autori uzskata Šopenhaueru par pesimistu, kā arī kristietības pretinieku.
Dzimis Dancigas pievārtē bagāta tirgotāja un literātes ģimenē. Pēc Polijas Otrās dalīšanas 1793. gadā, kad Danciga nokļūst Prūsijas sastāvā, ģimene pārceļas uz Hamburgu. 1805. gadā mirst Šopenhauera tēvs (iespējams, pašnāvības dēļ), kuru Šopenhauers cienīja līdz mūža galam, bet māte pārceļas uz Veimāru, kur uztur literāru salonu, kura viesis bija arī Gēte. Kad Gēte reiz izteicies, ka Artūram dzīvē lemts veikt lielas lietas, māte atbildējusi, ka viņa nekad neesot dzirdējusi, ka ģimenē kādreiz piedzimtu divi ģēniji.
1809. gadā Šopenhauers sāk studēt medicīnu Getingenes universitātē, pēc pusgada papildus sākot apgūt arī filozofiju. No 1811. gada studē Berlīnas universitātē, kur citu starpā apmeklē arī Fihtes un Šleiermahera lekcijas. 1813. gadā aizstāv doktora grādu Jēnas universitātē.
1814. gadā, sarāvis attiecības ar māti, kurai nespēja piedot tēva bojāeju, Šopenhauers apmetas Drēzdenē, kur 1818. gadā pabeidz savu galveno darbu "Pasaule kā griba un priekšstats" - vienu no ietekmīgākajām grāmatām rietumu filozofijas vēsturē. Lielākā daļa no tirāžas nonāk makulatūrā.
1820. gadā neiegūst pasniedzēja vietu Berlīnes universitātē Hēgeļa negatīvo atsauksmju dēļ. 1831. gadā Šopenhauers pārceļas uz Frankfurti pie Mainas, kur nodzīvo līdz nāvei 1860. gadā, pamazām gūstot arvien lielāku atzinību.
Šopenhauers ir viens no domātājiem, kurš laikam mazāk par visiem bija spējīgs un arī vēlējās izveidot skolu, kaut gan skolu pie viņa ir izgājuši daudzi. Saistībā ar Hēgeli veidojas hēgelieši (kreisie, labējie un pat vidējie), izveidojas pat fihtieši, kuri gan pastāv īsāku laiku, nekā dzīvojis pats Fihte. Arī Nīče, kurš izgājis Šopenhauera skolu, kļūst par ieganstu nīčiešu tapšanai. Taču šopenhauerieši neveidojas, šopenhauerisms ir iespējams tikai kā mākslīgi radīts apzīmējums. Kas tad ir Šopenhauera skola? Izsakoties īsi, tā ir kaislību un priekšstatu izgaismošanas un gudrības iesavināšanas skola. Tā ir skola, kurā iemācās nebūt vieglprātīgs un virspusīgs, skola kurā iemācās vērtēt un dzīvot dzīvi."
Filosofiskie uzskati
Šopehnauera filosofija krasi atšķiras no 19. gs vācu filosofijas tradīcijas. Viņa domas ceļam nav raksturīga metodoloģiska stingrība un saskaņotu jēdzienu izvērsums, kas kopumā sastādītu vienotu filosofisku sistēmu, kā tas ir I.Kantam, vai G. Hēgelim. Šopenhauera filosofisko izteiksmi raksturo plašs aforismu, alegoriju un intuitīvu pieņēmumu lietojums, kurā var saskatīt austrumu kultūras ietekmes. Šopenhauers savā domas izklāstā bieži izmanto atziņas un piemērus no Indiešu folkloras, reliģiskajiem sacerējumiem un mītiem. Šopenhauera filosofiskās domas pamatā ir jēdzieni griba , priekšstats, principum individuationis, gribas noliegums.

Griba
Gribas koncepts Šopenhauera filosofijas kontekstā apzīmē ārpus cilvēka izziņas esošu spēku, kas virza un uztur pasauli. Gribas idejas pamatā ir I. Kanta izstrādātais 'lietas par sevi' jēdziens, kas apzīmē cilvēka izziņai nepieejamo sfēru. Šopenhaueram ši lieta par sevi ir griba, kura pati kā fenomens neatklājas cilvēka izziņai, bet producē priekšstatus par pasauli, kuri rada individualitātes ilūziju un šķietamību, ka indivīds ir šķirts no pārējās pasaules. Tieši gribas radītie priekšstati ir pamatā cilvēka ciešanām un ļaunumam, jo tie mudina pieņemt tādu pasaules skatījumu, kurā indivīds ir šķirts no citu ciešanām un mudina apliecināt dzīvi, sāpinot citus. Tieši norāde uz to, ka griba ir akla liecina par tās tukšumu un mehānisko kustību, kurai tā pakļauj cilvēku un visu dzīvo kopumā. Neskatoties uz gribas aklo un visaptverošo klātesamību, cilvēkam ir iespēja pretoties gribai un pārvarēt tās radīto pasaules ilūziju.

Priekšstats
Priekšstats ir gribas radītā pasaules ilūzija, kurā dzīvo vairums cilvēku. Gribas radītais priekšstats par pasauli liek realitāti uztvert kā sastāvošu no suverēnām vienībām, nevis, kā vienotu veselumu. Tas ir pamatā savtīgumam, kas izraisa ļaunumu un šis cikls ir bezgalīgs un tam nav nekāda mērķa vai ārējas jēgas, tāpēc cilvēks ir nolemts mūžīgai gribas verdzībai un līdz ar to nebeidzamām ciešanām. No gribas radītā priekšstata var atbrīvoties izlaužoties no principum individuationis un tas var notikt intuitīvas atklāsmes, vai pārdomu ceļā.

Principum individuationis
Cilvēks gribas pārvaldītā pasaulē atrodas principium individuationis situācijā, kas nozīmē sevis nošķiršanu no citiem cilvēkiem, viņu ciešanām un pasaules kopumā. Gribas radītie priekšstati par pasaules kārtību producē ilūzijas un dziņas, kurā šaurā perspektīvā parādās kā svarīgas un vispārnozīmīgas, tomēr pēc šī principa pārvarēšanas atklājas, kā tās ir gribas atspulgs un caur tām cilvēks nonāk gribas verdzībā. Griba uzglūn neskaitāmās frontēs, bet pirmkārt jau ķermeņa prasībās - prasībā pēc vairošanās, priekā par izsmalcinātu ēdienu, kā arī sociālas dzīves prasībās - godkārē, turībā, pašapliecināšanās vēlmē u.tml. Cilvēks kurš ieslēdzies savā individualitāte dzenas pēc minētajām parādībām, kļūst naidīgs pret citiem cilvēkiem un tie savukārt atbild ar to pašu, jo katrs akli cenšas apliecināt sevi sava principum individuationis robežās.

Gribas noliegums
Cilvēkam, kurš, pēc kādas intuitīvas atklāsmes, spēj atbrīvoties no principum individuationis ierauga pasauli vienotu ar sevi pašu un visas ciešanas uztver kā savas. Viņš ierauga gribas producēto priekšstatu pasauli, kā nežēlīgu un ļaunuma uzturošu mehānismu un riebumā novēršas no tās, par savu mērķi pasludinot gribas nomākšanu. Cīņa pret gribu ietver askēzes praksi, kas paredz ķermenisko vajadzību reducēšanu līdz absolūtam minimumam, tādējādi neļaujot gribai iekarot vairāk par to, cik tā ir ieguvusi cilvēkam esot dzīvam. Šādi ir panākama uzvara pār gribu, lai gan pilnīgs triumfs pār gribu iestājas nāves brīdi, kad pēdējais gribas iekarojums - ķermenis - pārstāj dzīvot un līdz ar to gribēt. Starp citiem veidiem, kā pārvarēt gribu jāmin līdzjūtība un māksla. Tieši māksla un īpaši mūzika spēj cilvēku atbrīvot no pasaules un pārcelt to citā, no gribas brīvā dimensijā. Arī līdzjūtībai ir atbrīvojošs raksturs, jūtot līdzi citu cilvēku ciešanām, notiek pretošanās gribai, kuras aklajai darbībai līdzjūtība ir sveša. Tieši līdzjūtība rada telpu, kurā nelaimīgie, gribas nomocītie cilvēki var no tās paslēpties.
Tomēr kas mūs šeit visvairāk interesē, ir tas, ka no mūsu izvirzītā viedokļa var izskaidrot arī dažas svarīgas parādības filozofijas vēsturē, starp citu it sevišķi arī tā saucamā gnozeoloģiskā ideālisma (Hēgels, Šopenhauers, jaunkantieši u. c.) parādību, kuru raksturo tas, ka pasaule tiek pielīdzināta mūsu priekšstatiem resp. jēdzieniem. Šis ideālisms no mūsu viedokļa nav nekas cits kā mēģinājums realizēt integrālo intuīciju, tā sacīt, par iespējami lētāko cenu. Kā jau agrāk aizrādīts, ideālisms arī tiecas pēc atziņas un realitātes savstarpējas pielīdzināšanās, bet grib to panākt tādā kārtā, ka tas, ja tā var teikt, iztukšo realitāti un pazemina to līdz priekšstatu un jēdzienu līmenim, kamēr integrālais intuitīvisms, vēlēdamies, varbūt, neiespējamo, grib piepildīt mūsu jēdzienus un pacelt tos līdz realitātei.

Šopenhauers: «Ģēnijs ir bērns.» Tā izcilais vācu domātājs savulaik atbildēja uz jautājumu, kas ir ģēnijs. Šopenhauers savu izteicienu komentējis šādi: «Ikviens bērns zināmā mērā ir ģēnijs, un ikviens ģēnijs zināmā mērā ir bērns. Abu līdzība pirmām kārtām atklājas naivitātē un lielajā vienkāršībā.»

Skaistas filozofiskas ilustrācijas, kuras ataino savietojamību starp realitāti un sapni, radījuši filozofiskā voluntārisma pamatlicēji Artūrs Šopenhauers (Arthur Schopenhauer, 1788-1860) un Fridrihs Vilhelms Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche, 1844-1900). Artūrs Šopenhauers nosauca sapni par garlaicīgu un kopā nesasaistāmu cilvēcību, bet Fridrihs Vilhelms Nīče – par iedvesmojošu cietsirdīgas patiesības devu. Ieskatam daži Šopenhauera skaistākie aforismi, kas ilustrē viņa personīgo attieksmi pret sapņiem un dzīvi:
“ Sapnis – tā ir daļiņa nāves, kuru jau iepriekš mēs varam paredzēt, saglabājot un atjaunojot pa dienu novārdzināto dzīvi.”

“ Dzīve un sapņi ir kā grāmatas lappuses, kuras lasot vienu pēc otras, nozīmē dzīvot, pāršķirt kā pagadās un tas savukārt nozīmē sapņot.” Citiem vārdiem sakot, sapņošana (sava veida domāšana) – tas ir gandrīz kā sapnis ar atvērtām acīm.
Valsts - nav nekas cits kā uzpurnis, kas uzlikts gaļēdājam dzīvniekam, kas saucas par cilvēku, lai vismaz daļēji tas kļūtu par zālēdāju.
Valsts ir visa kronis un pilnība, cilvēka egoisma visaugstākās pakāpes uzskatāms paraugs.
Lai radītu visideālāko valsti, vispirms ir jārada tādas būtnes, kuru dabā būtu sava labuma nemitīga ziedošana par labu kopējai labklājībai.
Valsts - ir tikai līdzeklis ar kuras palīdzību ar saprātu bruņots egoisms cenšas izvairīties no pret viņa vērstām, paša radītām darbībām, pie kam, katrs, veicinot citu labklājību, šeit saskata paša labklājības ķīlu.
Mīlestība - liels traucēklis dzīvē. Ar tās palīdzību pildās cietumi un trako mājas.
"Caur grēku pasaulē ienāca nāve",- māca kristietība. Bet nāve ir tikai pārspīlēta, griezīga, kliedzoša un smagnēja tā izpausme, kas ir pati pasaule. Tādējādi, pareizāk būtu teikt: pasaule ir viens vienīgs grēks.Frīdrihs Vilhelms Nīcše (arī Nīče; Friedrich Wilhelm Nietzsche; 1844. gada 15. oktobrī Rokenē Saksijā, 1900. gada 25. augustā Veimārā) bija vācu filozofs, filologs un psihologs, uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta filozofiem. F. Nīčes ietekme uz 20. gadsimta kultūru – gan filozofiju, gan literatūru, mākslu, dzīvesziņu vispār - ir grūti pārvērtējama.
Frīdrihs Nīče dzimis luterāņu mācītāja ģimenē. Nīče studējis teoloģiju un klasisko filoloģiju Bonnā. 1868. gadā uzsākas viņa draudzība ar komponistu Rihardu Vāgneru, kas ilgst līdz 1876. gadam. Gadu vēlāk kļuvis par klasiskās filoloģijas ārpuskārtas profesoru Bāzeles Universitātē. Vācu-franču kara laikā (1870-71) Nīče neilgu laiku dienēja par sanitāru vācu armijā; šajā laikā tapis arī darbs "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik). No 1879. gada vājās veselības dēļ F. Nīče darbojās kā "brīvais filozofs", bieži uzturoties Itālijā, kur tapusi arī pazīstamākā F. Nīčes darba "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra) pirmā daļa (1883). Laikā līdz 1889. gadam, kad F. Nīčes garīgās veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, tika uzrakstīti darbi "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Jautrā zinātne" (Die fröhliche Wissenschaft), "Viņpus labā un ļaunā" (Jenseits von Gut und Böse), "Morāles ģenealoģija" (Zur Genealogie der Moral), "Dievu mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), filozofiskā autobiogrāfija "Ecce Homo". F. Nīče miris 1900. gadā – neatveseļojies, dzīves laikā neguvis pelnīto atzinību un ievērību.

Filozofiskie uzskati.
Nīčes filozofija pārdzīvojusi dažnedažādas interpretācijas, dažbrīd tās ir ne mazāk interesantas par pašu avotu. (Savulaik Nīčes filozofiju tendenciozi un eklektiski savu uzskatu "filozofiskam pamatojumam" izmantojuši arī vācu nacionālsociālisma radītāji.) Nīče sludina jaunu, spēkpilnu cilvēku, kurš pārvarējis kristietības vērtības, gadsimta liekulīgo morāli, pūļa kaislības. Bieži tiek citēts izteikums "Dievs ir miris", taču bieži arī tiek ignorēts izteikuma turpinājums: "mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!" (Wir haben ihn getötet, – ihr und ich! Wir alle sind seine Mörder!), kas paver iespēju interpretēt Nīči, kā domātāju, kurš fiksē noteiktu pasaules ainas maiņu - situāciju, kurā dieva uzturēts pasaules horizonts tiek aizstāts ar racionālu subjekta varu un loģiski-pozitīvām zināšanām. Līdz ar to zinātnes atzinumu absolutizēšana kļūst par reliģijas surogātu, lai arī zinātne apgalvo, ka ir sarāvusi saites ar reliģiju. Tāpat, kā kristietībā dieva doktrīna, arī šādas absolūtas racionālā prāta prasības Nīčem šķiet naidīgas radošas un veselīgas personības attīstībā. Tāpat, kā kristietīgās doktrīnas morāle, kura atņem dzīvei pilnasinību un ir naidīga ģēnija personībai, līdzīgi bīstamas ir arī zinātniskuma pretenzijas uz absolūtās patiesību. Nīče aicina pastāvīgi pārvarēt sevi un nebalstīties kāda sastingušā atziņā, bet gan būt pastāvīgu meklējumu ceļā un neatzīt nevienu dievu, kurš ierobežo radošo aktivitāti, jo radošās enerģijas skaistums ietver pats sev likumus un līdz ar to, tas nav reducējams uz kādu ārēju tikumisko programmu, kādu piedāvā, piemēram, kristietība. Viena no izplatītākajām Nīčes filosofijas interpretācijām izšķir piecus jēdzienus, kuri caurauž viņa darbus un tie ir:
dieva nāve
pārcilvēks
varas griba
mūžīgā atgriešanās
apolloniskais un dionīsiskais

Dieva nāve
Pirmoreiz izteikums par Dieva nāvi vienā no formām, kā tas tiek plaši citēts, ir fiksējams F. Nīčes darba "Jautrā zinātne" 125 fragmentā un tas skan šādi:
Ko tādu darījām, ka atdalījām zemi no saules? Kur tagad tā virzās? Kurp virzāmies mēs? Prom no visām saulēm? Varbūt mēs nepārtraukti krītam? Turklāt atpakaļ, sānis, uz priekšu, uz visām pusēm? Vai gan vēl pastāv kāda augša un apakša? Varbūt mēs maldāmies kā caur nebeidzamu Neko? Vai neuzpūš vēsma no tukšuma? Vai nav kļuvis aukstāk? vai gan ik mirkli neiestājas nakts un vēl vairāk nakts? Vai nevajag gaisā dienas laikā iedegt lukturus? Vai mēs nedzirdam troksni, ko rada kaprači aprokot Dievu? Vai mūsu nāsis nejūt trūdošā Dieva smaku? - arī Dievi trūd! Dievs ir miris! Dievs paliks miris! Un mēs esam viņu nogalinājuši
Šo Nīčes versiju par dieva nāvi var interpretēt, kā secinājumu par cilvēka ontoloģiskā stāvokļa maiņu pasaulē, kam pamatā pavērsiens uz racionalitāti, kas nosacīti datējams no 16 līdz 18 g.s. Vecais vērtību horizonts, kurā galvenā loma bija pārpasaulīgiem ideāliem, tiek nomainīts ar jaunu, kura centrā ir subjekta racionalitāte un dabas zinātņu atzinumi par pasauli. Kristietība un arī zinātne ar savām pretenzijās uz patiesību dieva nāves situācijā ir atteikšanās pieņemt faktu, ka cilvēks ir palicis viens ar sevi un viņam pašam ir jāuzņemas atbildība un jārada vērtības, kuras apliecina dzīvi un juteklisku estētiku, nevis jānogalina dzīve patiesības vārdā, kā to dara zinātne un kristietība.

Pārcilvēks
Pārcilvēka koncepcija visizvērstāk parādās F. Nīčes darbā "Tā runāja Zaratustra" un šīm koncepts ir lemts būt par pamatu daudzām spekulācijām par Nīčes ideju saikni ar nacistisko režīmu, kura ideoloģi atzina Nīčes ietekmes. Šāda interpretācija var rasties, ja ar jēdzienu "pārcilvēks" saprot kādu vēsturisku personu, vai personu grupu, kas šajā gadījumā varētu sasaukties ar Hitlera un citu nacistiskā režīma līderu uzskatu par cilvēku dalījumu pārākajās un zemākajās rasēs, kur vācieši iemiesotu pārcilvēkus, bet ebreji un citi ne-ārieši zemcilvēkus. Tomēr šī ir vienkāršota interpetācija, kura uz Nīčes ideju fona šķiet primitīva un ideoloģiskota. Plašāk intepretējot jēdzienu "pārcilvēks", to var saprast nevis kā kādu noteiktu personu, vai nākotni reāli apdzīvojošu cilvēku tipu, bet gan kā ideālu, kuram ir motivējoša funkcija. "Pārcilvēks" var tikt saprast, ka orientējoša ideja, kurai sekojot cilvēks atrodas pastāvīgā pārmaiņu procesā. Šī ideja motivē cilvēku pārvarēt sevi ik brīdi, atrasties pastāvīgā radīšanas procesā un tikai attiecībā pret to vērtēt kaut ko kā labu vai sliktu. Daži konteksti no darba "Tā runāja Zaratustra" (Zvaigzne ABC 2002), kuros parādās "pārcilvēka" ideja:
Es mācu jums pārcilvēku. Cilvēks ir kaut kas, kas jāuzvar. Ko jūs esat darījuši, lai viņu uzvarētu? (3.Lpp)
Kas ir pērtiķis cilvēka priekšā? Izsmiekls vai sāpīgs kauns? Un tādam pašam jābūt cilvēkam pārcilvēka priekšā: izsmieklam un kaunam (4. lpp)
Pārcilvēks ir zemes kodols. Lai jūsu griba saka: kaut pārcilvēks būtu zemes kodols (turpat).

Varas griba (griba pēc varas)
Šīs koncepts atrodams darbā "Tā runāja Zaratustra" un apzīmē gan esošo cilvēka ontoloģisko situāciju, gan norāde uz veidu, kā attīstot šo jau piemītošo dziņu, veicama vērtību pārvērtēšana. Varas griba ir veids, kā realitāti atdzīvināt no sastinguma, kuru veicina pūļa morāle un tikumi. Varas griba katru mirkli pārvērš no-jauna tapšanā, tā veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē. Fragmenti:
Tikai tur, kur dzīvība ir arī griba, bet nevis dzīvošanas griba, bet - to es mācu - varas griba (69.lpp)
Daudz ko dzīvojošais tur augstāku par paša dzīvību; bet iz pašas vērtēšanas runā varas griba (turpat).



Mūžīgā atgriešanās
Arī šis koncepts parādās darbā "Tā runāja Zaratustra" un iespējams ir viens no mistiskākajiem Nīčes uzskatiem, kuram grūti piemērot kādu noteiktu interpretāciju. Vienā no iespējām, tas var tikt saprasts, kā atskaites punkts rīcībai un kā apstāklis attiecībā pret kuru izvērtēt rīcību un nest par to atbildību. Atzīstot mūžīgās atgriešanās ideju, jāpieņem katra mirkļa nozīmē, jo katrā mirkli veiktā izvēlē atkārtosies bezgalīgi daudz reižu un pavairos sevi katrā no atgriešanās cikliem, līdz ar to katrs cilvēks ir atbildīgs mirkļa priekšā un viņa rīcībai ir jābūt tādai, lai šīs rīcības sekas nonākot bezgalīgas atgriešanās ciklā nepadarītu pasauli tukšu un bezjēdzīgu. Fragments:
Vai nav vajadzējis visam, kas spēj iet, jau reizi šo ceļu būt gājušam? Vai nav vajadzējis visam, kas var notikt, jau vienreiz būt notikušam, izdarītam, patecējušam? (95 Lpp).

Apolloniskais un dioniskais
Šis nošķīrums parādas F. Nīčes darbā "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara", kas tiek uzskatīta par vienu no orģinālākajām Grieķu kultūras analīzēm. Nīče Grieķu kultūras ģenēzē saskata divas pretrunīgas pasaules skatījuma formas - apollonisko un dionīsisko un nošķir tās. Dionīskais kultūras pirmsākums raksturīgs agrīnajai Grieķu kultūra, kurā dominē mistērijas un kulta cermonijas, kurām raksturīga orģistiska jautrība, dzīves apliecināšana un saplūšana vienā veselumā ar dabu. Savukārt Aplloniskais princips, kas ir pamatā vēlīnajai grieķu kultūrai paredz cilvēka atdalīšanos no dabas, pašsavaldību, saprātu un racionālā prāta diktētas robežas. Nīče saista Grieķu kultūras pagrimumu tieši ar Apollonisko pasaules skatījuma dominanci, par reprezentatīvāko Apolloniskās kultūras figūru uzskatot Sokrātu, jo viņs iezīmē domāšanas formu, kas raksturīga rietumu pasaulei vēl šobrīd - dialektisku analīzi, kuras pamatā ir racionalitāte. Sokratiskā pieeja ir radikāls pretstats Dionīsiskajam - reibonšiem un iracionāliem impulsiem, kuri ignorē racionālā prāta robežas. Pēc Nīčes domām, tieši Dionīsiskā impulsa atdzīvināšana, var izglābt rietumu kultūru, nevis kā virzība pretim Apolloniskajam.